IZS diagnostika

Vispirms ārsts ievāc slimības vēsturi un veic fizikālu izmeklēšanu. Fizikālā izmeklēšana tiek vērsta uz KZT traktu, tostarp tiek veikta anālās atveres apskate un iespējams arī rektāla izmeklēšana, jo IS bieži izraisa pārmaiņas tieši šajās ķermeņa daļās. Lai diagnosticētu IZS un noteiktu vai Jums ir Krona slimība, čūlainais kolīts vai neprecizēts kolīts, Jūsu ārsts var nozīmēt vairākas pārbaudes. Šīs pārbaudes iedalāmas vairākās kategorijās. Dažas ir invazīvas — tiek veiktas organismā, piem. kuņģa vai zarnu apskate no iekšpuses — endoskopija — bet dažas ir neinvazīvas un to veikšanai nepieciešama piekļuve asins vai fēču paraugiem vai arī tiek uzņemti vietas, kurā ir aizdomas par slimību, radiogrāfijas attēli. Lai gan pārbaudes sākotnēji var šķist biedējošas, vairums pacientu tās panes labi. Bērniem būs nepieciešams papildu atbalsts un padoms, bet ņemiet vērā, ka pediatrijas speciālisti šīs pārbaudes veic ikdienā un var sniegt padomu kā Jūsu bērnam atvieglot šo procesu.

Asins un fēču pārbaudes

Kā daļu no diagnostikas procesa, ārsti bieži izmanto asins pārbaudes. Asins pārbaudē ietilpst asins parauga paņemšana no vēnas Jūsu rokā, ko dēvē par vēnas punkciju, lai gan dažas pārbaudes, jo īpaši pediatrijā, var veikt izmantojot dūrienu pirkstgalā, asinis paņemot no pavisam sīkajiem asinsvadiem — kapilāriem. Jūsu ārsta prakses darbinieki var veikt asins ņemšanu, bet atkarībā no prakses, var būt jādodas uz citu laboratorijas paraugu ņemšanas vietu. Asins pārbaudes, kas tieši noteiktu IZS, nepastāv. Tomēr asins analīzē var noteikt iekaisumu organismā. Iekaisumu var noteikt ar vairākiem mērījumiem, tostarp nosakot asins šūnu skaitu un noteiktu olbaltumvielu daudzumu asinīs vai fēcēs. Šīs pārbaudes gan neatklās kas tieši izraisa iekaisumu, bet ir vislabākais pieejamais indikators, kas norāda ārstam, ka jāveic vēl citas pārbaudes, lai noteiktu iekaisuma avotu. Bez iekaisuma marķieru noteikšanas, asins pārbaudes ir noderīgas vēl vairākos citos veidos.

Pārbaudē, ko sauc par pilnu asins ainu (PAA), izmantojot palielinātu leikocītu skaitu var noteikt iekaisuma vai infekcijas pazīmes. Izmantojot eritrocītu mērījumus, var noteikt anēmiju. Tāpat ar asins pārbaudēm vēl iespējams izvērtēt aknu un nieru funkciju, jo šos orgānus var ietekmēt IZS vai slimības ārstēšanai izmanototās zāles.

Analīze, ko sauc par elektrolītu paneli, nosaka vairāku vielu (nātrija, kālija, kalcija, hlora) koncentrāciju asinīs, kas ir svarīgi, lai izvērtētu iespējamu šķidruma trūkumu organismā — dehidratāciju, kā arī varbūtēju medikamentu blakusiedarbību. Vēl Jūsu ārsts var veikt asins pārbaudes, lai paredzētu cik laba var būt atbildes reakcija uz noteiktām zālēm.

Asins pārbaudes ir daļa no sākotnējās diagnostikas un arī daļa no regulārajām pārbaudēm Jūsu slimības novērošanai. Tām parasti nav nepieciešama īpaša sagatavošanās. Iepriekš aprakstītās asins analīzes uzskatāmas par parasti jeb regulāri veicamām un tās parasti veic, ja ir aizdomas par IZS. Šīs pašas pārbaudes būs nepieciešamas, lai novērtētu Jūsu slimību gan remisijas, gan aktivitātes jeb uzliesmojuma periodos.

Iekaisuma marķieri

Asinīs un fēcēs atrodamās olbaltumvielas, kas vēl tiek dēvētas par biomarķieriem, var būt vērtīgas iekaisuma noteikšanas pārbaudēs. Biomarķieri var palīdzēt diagnosticēt IZS un noteikt tās gaitu. Dažu biomarķieru izmantošana ir relatīvi jauna un visi ārsti tos varbūt vēl nelieto. Fēču biomarķieris ir kalprotektīns. Asins biomarķieri ir C-reaktīvais olbaltums (CRO)) un eritrocītu grimšanas ātrums (EGĀ). Pētījumos pierādīts, ka šie biomarķieri ir noderīgi, lai noteiktu IZS aktivitāti, bet tie var būt sastopami arī citu saslimšanu gadījumos. Šīs asins un fēču pārbaudes var būt pat noderīgākas, lai noteiktu, vai nepieciešamas invazīvās pārbaudes, noteiktu uzliesmojumus un optimizētu zāļu terapijas, nevis lai diagnosticētu IZS.

Citu slimību izslēgšana ar parastām fēču pārbaudēm

Pārbaudot mazus fēču paraugus, var noteikt kuņģa un zarnu trakta infekcijas, kas bieži norit ar līdzīgiem simptomiem. Šajās pārbaudēs var noteikt C. difficile, E. coli, Campylobacter, Yersinia, Salmonella, Shigella, un citas infekcijas.

Specializētās asins pārbaudes

Specializēto pārbaužu starpā ir biomarķieru, kurus pētnieki ir saistījuši ar IZS, noteikšana. pANCA, ASCA, CBir1 un OmpC ir biomarķieru paraugi, kurus var iekļaut Jums nozīmētajās asins pārbaudēs. Aptuveni 80% pacientu var būt ar IZS saistīti biomarķieri, bet 15—20% pacientu šo marķieru var nebūt. Tomēr ne visiem pacientiem ar IZS šīs pārbaudes ir nepieciešamas, jo vairumā gadījumu ārsts arī bez tiem var uzstādīt diagnozi. Turklāt nozīmīgam daudzumam pacientu ar apstiprinātu IZS šie biomarķieri nav atrodami un pacientiem, kuriem nav IZS, šie marķieri var būt. Svarīgi saprast, ka daudzi biomarķieri atklāti nesenos pētījumos un medicīnas sabiedrībā tie tiek pieņemti dažādi. IZS diagnostikā un novērošanā ārsts var izmantot daudzas pārbaudes, Jūsu ārsts var nenozīmēt tās visas.

Terapijas optimizēšanas pārbaudes

Ja ārsts apsver ārstēšanu ar medikamentiem, ko sauc par azatioprīnu vai merkaptopurīnu, var tikt nozīmēta īpaša ģenētiska analīze, ko sauc par TPMT pārbaudi. Ar šīs pārbaudes palīdzību var labāk noteikt katram pacientam piemērotāko zāļu sākuma devu, jo daļai cilvēku organisms azatioprīnu un merkaptopurīnu pārstrādā vai nu ļoti ātri, vai ļoti lēni. Pirmajā gadījumā zāles ātri tiek organismā inaktivētas un ir nepieciešama lielāka deva, otrajā gadījumā arī neliela deva ilgi saglabājas organismā. Latvijā šo testu tā augstās cenas dēļ izmanto ļoti reti.

Pirms medikamenta, kas tiek dēvēts par “TNF blokatoru”, lietošanas sākšanas visiem pacientiem jāveic specializēta papildus pārbaude — tuberkulozes (TB) ādas pārbaude jeb PPD (purified protein derivative — attīrītais tuberkulīna proteīna derivāts). Ar šo pārbaudi tiek noteikta neaktīva TB, kas pacientiem, kuri saņem TNF terapiju, var aktivizēties. Ja tiek noteikts, ka pacientam ir neaktīva tuberkuloze, pirms TNF terapijas saņemšanas tā ir jāizārstē.

Jūsu veselības novērošana ar laboratorijas pārbaudēm

Ja Jums ir diagnosticēta IZS, pat ja nav novērojami slimības simptomi vai ārpuszarnu izpausmes, Jums periodiski tiks veiktas asins pārbaudes, lai laicīgi noteiktu aktīvu iekaisumu vai slimības vai medikamentu terapijas komplikācijas.

IZS var radīt maldīgu priekšstatu, ka viss ir kārtībā. Kamēr Jūsu zarnās veidojas iekaisums vai citas komplikācijas, Jūs varat justies labi. Vēl svarīgi saprast, ka laika gaitā, atspoguļojot Jūsu slimību, pārbaužu rezultāti mainīsies. Pārbaudes ir šodienas stāvokļa momentuzņēmums un tās nav ilgtermiņa skatījums uz Jūsu dzīvi.

IZS diagnostikas standarts ir endoskopija un biopsija

Endoskopija

Endoskopija ir procedūra, kuras laikā ārsts var ieskatīties Jūsu organismā. Tās laikā tiek izmantots instruments, ko dēvē par endoskopu. Endoskopiem garas, tievas, elastīgas caurulītes galā ir piestiprināta kamera, kas endoskopijas procedūras laikā Jūsu ārstam uz ekrāna ļauj aplūkot palielinātus Jūsu zarnu attēlus. Tāddejādi var izvērtēt dažādus kuņģa un zarnu trakta reģionus, zarnu sieniņas stāvokli un vadīt biopsiju ņemšanu. Diagnostiskās endoskopijas laikā Jūsu ārsts no zarnu sieniņas ņems vairākus biopsiju paraugus, lai mikroskopiski izvērtētu iekaisuma iespējamu klātbūtni un tā pakāpi. Endoskopijas laikā ārsts var izmantot dažādu veidu endoskopus, kas parasti atšķiras ar to resnumu un garumu. Kolonoskopi, sigmoidoskopi un enteroskopi ir dažādi endoskopu veidi, kas paredzēti dažādu zarnu trakta daļu aplūkošanai.

Lai gan laboratorijas pārbaudes var pārliecinoši atbalstīt IZS diagnozi, endoskopija ir vissvarīgākā. Tās laikā ārsts redz vai KZT ir iekaisums, kur tas atrodas, novērtē iekaisuma smagumu un diagnozes apstiprināšanai ņem biopsijas. Vēl endoskopija ir ļoti svarīga terapijas novērošanai. Zarnu sieniņu dzīšana liecina par to, ka zāles ir iedarbīgas.

Kolonoskopija

Tā kā IZS visbiežāk skar resnās zarnas un tievo zarnu beigu posmu, IZS diagnostikā un novērošanā no visiem endoskopijas veidiem visbiežāk tiek veikta tieši kolonoskopija. Izmeklējuma laikā kolonoskops caur anālo atveri tiek ievadīts pacienta taisnajā zarnā un tālāk visā resno zarnu garumā un tievo zarnu beigu posmā (ileum terminaleterminālā ileumā — līkumainās zarnas apakšgalā). Parasti, lai mazinātu nepatīkamās sajūtas, ko izraisa šis izmeklējums, pirms procedūras pacients saņem nomierinošus medikamentus – sedāciju, vai arī izmeklējums tiek veikts narkozē – ar medikamentiem izraisītā miegā. Vairums pacientu noguļ visu procedūru un pat neatceras, ka tika veikta pārbaude. Ja procedūras laikā narkoze netiek izmantota un rodas nepatīkamas sajūtas, tas ir jāpasaka ārstam, lai nekavējoties varētu pielāgot sedāciju. Lielākais izaicinājums ir sagatavošanās kolonoskopijai. Lai ārsts redzētu zarnu sieniņu, pirms procedūras zarnas ir jāiztīra, t.i., no tām ir jāizskalo fēces. Tādēļ gatavojoties kolonoskopijai ir jābūt gatavam šādām darbībām:

  • saņemt instrukcijas ierobežotai diētai un tās ievērot;
  • izdzert zarnas sagatavojošās zāles (tās izraksta Jūsu ārsts);
  • nakti pirms pārbaudes veltīt zarnu attīrīšanas procesam;
  • dodoties uz procedūru vilkt brīvas, ērtas drēbes;
  • draugam vai ģimenes loceklim ir jāatved Jūs uz procedūru un pēc tās — jāaizved mājās.

Pirms kolonoskopijas ir jāizdzer zāles, kas, izraisot caureju, no zarnām attīra fēces un atkritumus. Nozīmīgi ir rūpīgi ievērot aptiekas sniegtos norādījumus sajaucot zarnas attīrošos medikamentus. Sagatavotajam šķīdumam var būt nepatīkama garša, un arī zarnu sagatavošana aizņem laiku un tā var būt nepatīkama, tomēr rezultātā veiksmīgai kolonoskopijai tiks iegūtas tīras zarnas, kurās zarnu sieniņu var apskatīt bez traucējumiem. Kolonoskopijas parasti ir ļoti drošas procedūras, tomēr izmeklējuma laikā vienmēr saglabājas ļoti mazs zarnu perforācijas risks. Ja vēlaties, Jūs varat šo risku apspriest ar ārstu, kurš veic pārbaudi.

Daudzi pacienti vaicā par mazāk invazīvās “virtuālās kolonoskopijas” derīgumu. Lai gan šī uz radioloģiju balstītā pārbaude ir aizraujoša un daudzsološa, tā nav ieteicama, ja ir aizdomas par IZS, jo šo slimību gadījumā virtuālā kolonoskopija nesniedz nepieciešamo informāciju, turklāt IZS diagnostikai ir nepieciešamas biopsijas un tieša resno un tievo zarnu apskate, ko nav iespējams veikt virtuālās kolonoskopijas laikā.

Citas endoskopiskas pārbaudes

Lai izvērtētu pacientus ar aizdomām par IZS, apstiprinātu diagnozi vai pārbaudītu slimības norisi, var veikt arī vairākus citus endoskopisku pārbaužu veidus, kuri ir aprakstīti tālāk.

Sigmoidoskopija: resno zarnu apakšējās puses līdz apakšējās trešdaļas endoskopiska izvērtēšana. Tā ir noderīga, ja ārsts vēlas apstiprināt iekaisumu šajā resno zarnu segmentā – tā saucamajā S-veida zarnā. Pacientiem ar čūlaino kolītu iekaisums sākas taisnajā zarnā. Tādēļ sigmoidoskopija var būt laba dignostikas pārbaude, lai apstiprinātu slimību un novērotu atbildes reakciju uz terapiju. To parasti veic bez sedācijas, jo tā ir ļoti īsa procedūra un, salīdzinājumā ar kolonoskopiju, saistīta ar mazāk nepatīkamām sajūtām.

Salīdzinājumā ar kolonoskopiju, sagatavošanās šai procedūrai ir mazāk sarežģīta, parasti procedūras dienā nepieciešama tikai viena vai divas klizmas.

Ezofago-gastro-duodenoskopija (EGDS) jeb augšējā endoskopija: bieži lietota procedūra, ko saīsinātie bieži sauc arī par gastroskopiju, un ko izmanto, lai izvērtētu plašu simptomu klāstu, tostarp, bet ne tikai, vēdera augšdaļas sāpes, sliktu dūšu, vemšanu un apgrūtinātu rīšanu. Lai veiktu endoskopiju, no pusnakts līdz pārbaudes veikšanai nedrīkst ēst. Krona slimība bieži skar barības vadu, kuņģi un tievo zarnu augšējo daļu, tās izmeklē EGD laikā. Meklējot iekaisumu tālāk tievajās zarnās, var izmanot garāku augšējo endoskopu, ko dēvē par enteroskopu. Standarta enteroskopijā parasti var izvērtēt tievo zarnu augšējo trešdaļu.

Kapsulas endoskopija (KE): jaunāka procedūra, kuras laikā ārsts var iegūt visu tievo zarnu attēlus. Arī gatavojoties šai procedūrai pēc vakariņām nedrīkst ēst un reizēm pirms procedūras nepieciešama zarnu sagatavošana. Izmeklējuma rītā pacientam jānorij endoskopijas kapsula, kas ir aptuveni 2 centimetrus liela, un jāuzvelk josta, kas ieraksta kapsulas iekšienē esošās kameras uzņemtos zarnu attēlus. Pēc tam pacients turpina ikdienas darbības. Kapsulā ir gaismas avots, kamera un to aptver aizsargājošs ārējais apvalks. Tad kapsula ceļo cauri tievajām zarnām un uz ierakstītāju noraida aptuveni 60 000 attēlu. Dienas beigās pacients dodas atpakaļ uz ārsta praksi, kur tiek veikta attēlu lejupielāde. Kapsula tiek izvadīta ar fēcēm.

Kapsulas endoskopija nav ieteicama pacientiem ar zarnu sašaurinājumiem (striktūrām) vai zarnu nosprostojumu (obstrukciju), jo kapsula var iesprūst vai tikt aizkavēta tievajās zarnās, radot zarnu obstrukcijas simptomus, pēc kā reti, bet var būt nepieciešama operācija. Turklāt, lietojot kapsulu, nav iespējams paņemt biopsijas.

EUS jeb endoskopiska ultrasonogrāfija: relatīvi jauna metode, kurā, lai iegūtu informāciju par to, kas atrodas zem kuņģa-zarnu trakta gļotādas virsmas, tiek izmantota pie endoskopa piestiprināta ultraskaņas zonde. IZS gadījumā ārsti visbiežāk izmanto EUS, lai taisnās zarnas reģionā meklētu fistulas.

Fistulas ir slimības izraisīti patoloģiski zarnas savienojumi ar citu zarnas daļu, citu orgānu vai pat ādas virsmu.

Biopsijas un operējošā pataloga nozīme

Endoskopiju laikā paņemtie audu paraugi – biopsijas tiek nosūtīti patologam. Patologs ir ārsts, kas biopsijas audus, īpašā veidā nokrāso un pēc tam aplūko zem mikroskopa, meklējot noteiktas īpašības, kas palīdz uzstādīt IZS diagnozi. Turklāt patologs pēc zināmām pazīmēm bieži var noteikt, vai pacients slimo ar čūlaino kolītu vai Krona slimību. Biopsiju izvērtēšanas rezultātus parasti ir jāgaida līdz divām nedēļām.

Radioloģiska skenēšana jeb attēldiagnostika

Tradicionālajā augšējā endoskopijā un kolonoskopijā nav iespējams izvērtēt aptuveni divas trešdaļas tievo zarnu. Ja ārsts uzskata, ka nepieciešams pārbaudīt arī šo zarnu trakta daļu, tad bez kapsulas endoskopijas var tikt veikti radioloģiskie izmeklējumi jeb attēldiagnostika, lai izvērtētu šos zarnu segmentus kā arī reģionus ārpus zarnām. Radioloģija nozīmē attēlu uzņemšanu, kuros redzama organisma iekšpuse. IZS gadījumā tiek izmantoti daudzi radioloģisko pārbaužu veidi, tostarp šādi:

  • bārija klizma;
  • datortomogrāfijas (DT) skenēšana un DT enterogrāfija (DTE);
  • leikocītu scintigrāfija (leikocītu skenēšana);
  • magnētiskās rezononanses izmeklēšana (MRI) un MR enterogrāfija (MRE);
  • tievo zarnu caurskate un tievo zarnu enteroklīze;
  • ultraskaņa;
  • citi rentgenizmeklējumi.
Tuvāk aplūkojot diagnostisko attēlveidošanu:

Rentgena-pārskats ir vecākais veids kā iegūt attēlus, kas sniedz priekšstatu par organisma iekšpusi. Tas ir salīdzinoši lēts un izmaksu ziņā efektīvs izmeklējums, kas ir noderīgs, lai noteiktu nosprostojumus tievajās zarnās vai resnajās zarnās. Piemēram, pacientiem ar Krona slimību var būt tievo zarnu iekaisums un/vai rētaudi, kas sašaurina zarnu un apgrūtina fēču un gaisa caurejamību. To sauc par tievo zarnu obstrukciju. Arī resnās zarnas var tikt nosprostotas un paplašinātas. Pacientiem ar čūlaino kolītu reti, bet var izveidoties resno zarnu paplašinājums, ko dēvē par toksisku megakolonu. Šo nopietno čūlainā kolīta komplikāciju, bieži var redzēt vienkāršā rentgenogrammā. Turklāt nav nepieciešama sagatavošanās un katrā pārbaudē Jūs saņemat nelielu starojuma devu. Diemžēl rentgenizmeklējumi daudzas pārmaiņas neparāda, kādēļ bieži ir nepieciešams veikt arī citus rentgena izmeklējumus.

Tievo zarnu caurskatīšana (TZCS)/tievo zarnu sērijas (TZS), enteroklīze un bārija klizma ir rentgena izmeklējumi, kuru laikā kuņģa-zarnu traktā tiek ievadīts bārijs. Tas ir biezs, kaļķains šķīdums, ko var iedzert vai ievadīt caur anālo atveri. Bārijs ļoti labi ir redzams rentgena attēlos, tādejādi daudz labāk ļaujot atšķirt zarnas no apkārtējiem audiem. Šīs metodes prasa vairāk laika un parasti vismaz puse dienas ir jāpavada vietā, kur izmeklējums tiek veikts. Bet arī šajā pārbaudē Jūs saņemat nelielu starojuma devu.

Tievo zarnu rentgenizmeklējumi ar bāriju ir divu veidu: tievo zarnu caurskatīšana (TZCS)/tievo zarnu sērijas (TZS) un enteroklīze. Resno zarnu rentgenogrāfiju dēvē par bārija klizmu.

Tievo zarnu caurskatīšanai ir jāizdzer vairākas glāzes ar bāriju un tad, kamēr bārijs pārvietojas lejup pa tievajām zarnām un ieiet resnajās zarnās, ik 15-30 minūtes tiek uzņemta rentgenogramma. Nepieciešamais laiks ir mainīgs, bet tas var būt līdz četrām vai piecām stundām. Enteroklīze ir līdzīgs izmeklējums, bet atšķirība ir tā, ka bārijs tiek nevis iedzerts, bet ievadīts tieši tievajās zarnās, izmantojot caurulīti, kas caur degunu vai muti ievietota 12-pirkstu zarnā, kas ļauj labāk saskatīt iespējamas pārmaiņas tievajās zarnās. Bārija klizmas laikā, izmantojot anālajā atverē ievietotu caurulīti, bārijs tiek ievadīts tieši resnajās zarnās. Pēc tam izmeklējuma laikā, lai iegūtu skaidrākus attēlus, resnās zarnas tiek paplašinātas ar gaisu.

Datortomogrāfijas (DT) skenēšana un DT enterogrāfija (DTE). DT izmeklējumā, vienlaicīgi no vairākiem dažādiem leņķiem tiek uzņemtas rentgenogrammas, kas pēc tam ar īpašas datorprogrammas palīdzību ļauj izveidot reālistisku iekšējo orgānu attēlu – ķermeņa šķērsgriezumu. Lai uzlabotu pārbaudes kvalitāti, tajā var būt nepieciešams orāli, rektāli vai intravenozi ievadīt kontrastvielu. Pārbaudes laikā Jūs atradīsities uz īpaša galda, kas tiek virzīts cauri skenerim, lai uzņemtu vēdera šķersgriezuma attēlus vairākos līmeņos, parasti ar dažu milimetru atstarpi. Vēdera DT izmeklēšana ilgst piecas līdz 20 minūtes. DT skenēšana tiek lietota, lai izslēgtu IZS komplikācijas, piemēram, sastrutojumus vēdera dobumā (intraabdominālus abscesus), sašaurinājumu – striktūras, tievo zarnu nosprostošanos, kas var būt arī daļēja, fistulas un zarnu plīsumus – perforāciju.

Šī izmeklējuma variants tiek dēvēts par DT enterogrāfiju (DTE). Šajā izmeklējumā, lai labāk noteiktu zarnu kontūras, ievada īpašu orālu un/vai intravenozu kontrastvielu. Pēc tam no DTE attēliem tiek izveidots viens zarnu 3-dimensiju attēls, lai labāk vizualizētu tievo zarnu novietojumu attiecībā pret citiem orgāniem. Ārsts var veikt šo izmeklējumu, lai noteiktu iekaisušus zarnu reģionus vai sīkākas obstrukcijas vai nosprostojumus.

Datortomogrāfijas laikā tiek izdalīts nozīmīgs starojuma daudzums, kas ierobežo šā izmeklējuma veikšanas biežumu. Tāpat dažiem pacientiem var būt alerģija pret kontrastvielas intravenozi ievadāmo formu. Ja Jūs domājiet, ka Jums ir alerģija, informējiet par to savu ārstu. Pacientiem ar nieru saslimšanu, cukura diabētu vai dehidratāciju ir palielināts intravenozās kontrastvielas nieru blakusparādību risks. Intravenozā kontrastviela satur jodu un var saasināt jau esošas vairogdziedzera saslimšanas.

Magnētiskās rezonanses attēlveidošana (MRI) ir noderīga, lai apskatītu iekšējos orgānus, muskuļus, mīkstos audus un galvas un muguras smadzenes. Tajā neizmanto rentgena starojumu. Arī šajā izmeklējumā ierīces uztvertie signāli tiek pārveidots reālistiskā ķermeņa attēlā, iegūstot skaidrākus zarnu attēlus kā datortomogrāfijas izmeklējumā. Vēl MRI ir noderīga, lai apskatītu slimības izplatību ārpus zarnām. MRI laikā Jūs gulēsiet uz galda, kas atrodas skenerī, kamēr ierīce ģenerē attēlus. Daži pacienti nejūtas ērti, jo jāatrodas slēgtā skenerī. Ja Jums ir bažas par slēgtām telpām, pastāstiet par to savam ārstam. Attīstoties tehnoloģijai ir pieaugusi MRI jauda IZS izmeklēšanā, ļaujot iegūt tievo zarnu augstas kvalitātes attēlus, bet izmeklējuma pieejamību būtiski ierobežo tā augstās izmaksas. MR enterogrāfija (MRE) ir kļuvusi par tievo zarnu caurskatīšanas alternatīvu. Turklāt pacientiem ar perianālu Krona slimību iegurņa MRI var būt ļoti noderīgs, lai pierādītu slimības apjomu un sastrutojumu (abscesu) vai infekcijas esamību.

Tā kā MRI laikā Jums jāatrodas spēcīgā magnētiskā laukā, lai novērstu komplikācijas, informējiet savu ārstu, ja Jums ir kardiostimulators vai arī ķermenī ir kādi metāla implantāti/svešķermeņi.

Ultraskaņa. Šī tehnoloģija tiek lietota, lai pētītu daudzus vēdera dobuma orgānus (parasti tās ir aknas, žultspūslis un iegurņa reģionā esošie orgāni). Pašlaik, lai diagnosticētu perianālu Krona slimību, lieto endoskopisku ultraskaņu un MRI. ASV ārsti tievo zarnu izvērtēšanai parasti nelieto ultraskaņu, tomēr Eiropā, lai izvērtētu tievo zarnu nosprostojumus, ultraskaņa tiek lietota daudz biežāk. Ultraskaņa neizdala starojumu, tās pamatā ir nedzirdamu skaņas viļņu radītas ēnas. Lai gan ultraskaņas veikšanai parasti nav nepieciešama cita sagatavošanās, kā neēšana dažas stundas pirms pārbaudes, Jums vajadzētu konsultēties ar savu ārstu.

Diagnostiskās attēlveidošanas daudzās lomas

Līdzīgi kā ar laboratorijas pārbaudēm, IZS ārstēšanā un pārvaldībā diagnostiskajai attēlveidošanai ir vairākas lomas. Radioloģijas skenēšana ne tikai palīdzēs noteikt vai Jums ir IZS, bet tā atklās iekaisuma procesa apjomu un smagumu, kā arī izvērtēs iespējamās slimības komplikācijas, piemēram, nosprostojumu, fistulu vai abscesu. Ar šo informāciju Jūsu ārsts varēs ieteikt labāko terapijas kursu. Pat pēc diagnozes noteikšanas attēlveidošanas izmeklējumus var lietot, lai noteiktu cik laba ir atbildes reakcija uz terapiju un apstiprinātu, ka Jūsu slimības aktivitāte ir samazinājusies un ir iestājusies remisija. To sauc par IZS “novērošanu” un tai ir kritiska nozīme, lai pacients atveseļotos un paliktu vesels.

Starojuma riski

Ir pētījumi, kuros norādīts, ka starojums ir riska faktors onkoloģiskām saslimšanām. Skaidrs, ka vairumam pacientu ar veselību saistītas radioloģiskas skenēšanas rada vislielāko radiācijas iedarbību. Starp šajā brošūrā apskatītajiem skenēšanas veidiem, pašlaik DT skenēšana rada vislielāko daudzumu starojuma. Neskatoties uz ar DT saistīto pakļaušanu starojuma iedarbībai, tā ir ļoti noderīga pārbaude, lai diagnosticētu IZS un tās komplikācijas, un vairumā gadījumu iegūtā informācija par slimību daudzkārt atsver saņemtā starojuma radīto risku. Tomēr, lai samazinātu pacientu pakļaušanu starojuma iedarbībai, pieaug MRI un ultraskaņas izmantošana. Jūs ar savu ārstu apspriedīsiet visu, gan diagnostisku, gan terapeitisku, Jūsu lēmumu riskus un ieguvumus. Nav izvēles bez riskiem, tomēr ar attēlveidošanas starojumu saistītais absolūtais risks ir daudz mazāks, salīdzinot ar slikti kontrolētu IZS, kas rodas neatbilstoši novērojot slimību.

Ja domājat, ka esat stāvoklī, informējiet savu ārstu, jo svarīgi neveikt tās pārbaudes, kurās Jūsu augli var pakļaut starojuma iedarbībai.