Medikamentu veidi

IZS ārstēšanā izmanto vairākas medikamentu klases. Zemāk aprakstītas biežāk lietotās zāles.

Aminosalicilāti

Mesalamīns, olsalazīns, balsalazīns un sulfasalazīns ir zāles, kuru aktīvā viela ir 5-aminosalicilskābe (5-ASS) un tās bieži lieto kā pirmās rindas ārstēšanu, lai maz līdz vidēji izteiktam čūlainajam kolītam (ČK) ierosinātu simptomu remisiju un saglabātu to. To efektivitāte remisijas ierosināšanai un saglabāšanai aktīvas Krona slimības (KS) gadījumā nav skaidri pierādīta, jo domājams, ka medikamenti iedarbojas tikai uz resnās zarnas gļotādas virskārtu, bet tie var būt noderīgi, lai pēc operācijas novērstu KS recidīvu. Sulfasalazīnu izmanto arī locītavu iekaisuma ārstēšanai IZS ārpuszarnu izpausmju gadījumā.

Raksturīgas 5-ASS zāļu blakusparādības ir galvassāpes, anoreksija, slikta dūša, vemšana, dedzināšana, aizkuņģa dziedzera iekaisums un vairākas paaugstinātas jutības reakcijas. Retos gadījumos ziņots, ka tās var bojāt nieru funkciju un ietekmēt asins šūnu ražošanu.

Lai mazinātu blakusparādības, 5-ASS zāles pieejamas dažādās formās, tostarp, ar zarnās šķīstošu apvalku (kas izšķīst tikai izejot cauri kuņģim), klizmas un svecītes.

Kortikosteroīdi

Kortikosteroīdi (piem., budesonīds, prednizolons, prednizons, deksametazons, hidrokortizons un metilprednizolons) mazina iekaisumu un apspiež organisma imūnsistēmu. Vidēji izteikta līdz smaga un zibensveida (fulminanta) ČK un vidēji izteiktas līdz smagas KS uzliesmojumu ārstēšanā tie tiek uzskatīti par primāro terapiju. Tomēr šīs zāles nav efektīvas, lai saglabātu ilgtermiņa remisiju un tās jālieto tikai plānotu īsu kursu veidā.5 Kortikosteroīdu blakusparādības pēc ilgākas lietošanas ir biežas: tūska, svara pieaugums, akne, bezmiegs, trīces, svīšana naktī un emocionāli traucējumi. Citas nozīmīgas blakusparādības ir palielināts asinsspiediens, samazināts kaulu blīvums (osteoporoze) un garīgās veselības traucējumi (psihoze). Ilgtermiņa lietošana var izraisīt acs lēcas apduļķošanos (kataraktu) un acs ābola spieddiena pieaugumu (glaukomu). Blakusparādību profila dēļ ne ilgāk kā 4 nedēļas pēc ārstēšanas sākuma kortikosteroīdu deva pakāpeniski jāsamazina un kad sasniegta klīniskā remisija — zāļu lietošana jāpārtrauc.

Atkarībā no iekaisuma atrašanās vietas un smaguma, kortikosteroīdus var lietot iekšķīgi, intravenozi vai rektāli.

Imūnmodulatori

Imūnmodulatori, piemēram, azatioprīns (AZA) un 6-merkaptopurīns (6-MP) apspiež imūnsistēmu/imunitāti un tos lieto, lai pacientiem ar ČK saglabātu remisiju un pacientiem ar KS — ierosinātu un saglabātu remisiju. KS gadījumā tos var lietot kombinācijā ar anti-tumora nekrozes faktora (TNF) zālēm, lai palielinātu atbildes reakciju un paildzinātu ieguvuma ilgumu.9,10 (Skatīt arī atbilstošo sadaļu par anti-TNF zālēm).

AZA un 6-MP bieži sastopamās blakusparādības ir slikta dūša, vemšana, nogurums, aknu iekaisums un palielināts ādas jutīgums pret saules gaismu. Atsevišķos gadījumos šie medikamenti var izraisīt pankreatītu, un šādā gadījumā zāļu lietošana jāpārtrauc. Šī iemesla dēļ un tā kā, samazinot cirkulējošos leikocītus, iespējama imūnsupresija, visiem pacientiem, kuri lieto šīs zāles, regulāri jāveic asins pārbaudes. Tāpat jāatzīmē, ka šīs zāles tiek saistītas ar nelielu bet noteiktu ādas vēžu un palielinātu limfomas risku.

Pacientiem ar KS, alternatīvs imūnmodulators, lietošanai AZA un 6-MP vietā, ir metotreksāts. Tiek veikti pētījumi, lai izvērtētu ieguvumus t lietojot ČK gadījumos. Tā kā metotreksāts var izraisīt aknu iekaisumu un saistaudu veidošanos plaušās (plaušu fibrozi), pacientiem ir nepieciešama rūpīga novērošana. Citi imūnmodulatori, ko reizēm lieto IZS ārstēšanā ir ciklosporīns, takrolīms un mikofenolāta mofetils.

Antibiotikas

KS gadījumā antibiotikas lieto, lai ārstētu pārmērīgu baktēriju augšanu tievajās zarnās, abscesus un fistulas. Tās reizēm var lietot, lai ārstētu zarnu iekaisumu pašu par sevi, tomēr pierādījumi, kas atbalsta to atsevišķu lietošanu šādam mērķim ir vāji. Biežāk lietotās antibiotikas ir metronidazols, ciprofloksacīns un rifaksimins.

Antibiotikas netiek lietotas ČK pārvaldībā, ja vien nav infekcijas, piemēram, Clostridium difficile.

Anti-TNF zāles (bioloģiskas zāles)

Šiem medikamenti (adalimumabs un infliksimabs) ir vielas, kas organismā bloķē olbaltumu, ko sauc par TNF-alfa. Šī olbaltumviela ir svarīga daļa reakciju ķēdē, kas nodrošina iekaisuma attīstību organismā, un bloķējot šo molekulu tiek pārtraukta arī iekaisuma attīstība. Šīs zāles apstiprinātas lietošanai vidēji izteikta līdz smaga KS un ČK gadījumā pacientiem, kuriem ārstēšana ar parastajiem imūnmodulatoriem, piem., azattioprīnu un kortikosteroīdiem nav bijusi veiksmīga.

Anti-TNF zāles ir saistītas ar paaugstinātu smagu infekciju risku, piemēram, tuberkuloze vai citas organismā izplatījušos vīrusu, sēnīšu vai baktēriju izraisītās infekcijas. Ar anti-TNF zālēm saistāmas arī citas smagas blakusparādības. Lai pilnībā saprastu anti-TNF ieguvumu un risku profilu, pacientiem ir jākonsultējas ar ārstu.
Pierādīts, ka anti-TNF zāles ierosina simptomu remisiju un ārstē zarnu trakta sieniņas KSun ČK gadījumos. Tās samazina operācijas un hospitalizācijas nepieciešamību, kā arī uzlabo pacienta dzīves kvalitāti.

Anti-TNF zāles ir iedarbīgākas, ja tās lieto agrīni slimības gaitā pirms sākušās komplikācijas, piemēram, stenozes un abscesi. Turklāt tās var būt iedarbīgākas, ja tiek lietotas kopā ar AZA vai 6-MP terapiju. Adalimumabu ievada kā zemādas injekciju un infliksimabu ievada kā intravenozu infūziju. Tās jālieto plānota kursa veidā nevis vienkārši kā atbildes reakcija uz simptomiem. Tomēr jāatceras, kas anti-TNF zāles neizārstē IZS un daudziem pacientiem pēc šo zāļu lietošanas pārtraukšanas slimības izpausmes atjaunojas.