Kas ir čūlainais kolīts

Pirmo reizi izdzirdot savu diagnozi – čūlainais kolīts, jūs, iespējams, pārņem apjukums. Jūs varbūt pat neesat līdz šim neko dzirdējuši par čūlaino kolītu. Protams, ka jums rodas daudz jautājumu par to, kā šī slimība skars jūs – gan tagad, gan turpmāk.

Vai es varēšu strādāt, ceļot un nodarboties ar sportu?
Vai man jāievēro īpaša diēta?
Kā citi cilvēki reaģēs uz manu slimību?
Vai manām zālēm ir blakusparādības?
Kā čūlainais kolīts izmainīs manu dzīvi?

Svarīgs solis ir uzzināt visu par Jūsu slimību un uzņemties atbildību gan par savu slimību, gan par savu dzīvi.

Informācija šajā lapā ir paredzēta, lai palīdzētu Jums vairāk saprast par čūlaino kolītu, tā ārstēšanu un tā ietekmi uz ikdienas dzīvi pacientiem un viņu ģimenēm. Jo Jūs būsiet labāk informēti par čūlaino kolītu, jo vairāk varēsiet paveikt savas veselības un dzīves kvalitātes uzlabošanas labā.

Kas ir čūlainais kolīts?

Čūlainais kolīts ir hronisks autoimūns resnās zarnas iekaisums, kas nereti noris ar biežiem recidīviem un ir saistīts ar biežu invalidizāciju un palielinātu vēždraudi.

Slimībai raksturīgs ir iekaisums un čūlas resnās zarnas gļotādā, vaļējās čūlas asiņo un izdala strutas. Iekaisums liek resnajai zarnai bieži iztukšoties, tādēļ šīs slimības simptomi ir biežas caurejas (dažreiz asiņainas) un krampjainas (spastiskas) sāpes vēderā.

Iekaisums parasti sākas taisnajā zarnā un resnās zarnas apakšējā (distālā) daļā, bet tas var arī pārņemt visu resno zarnu. Kad čūlainais kolīts ietekmē tikai taisno zarnu, to sauc par čūlaino proktītu. Ja slimība skar resnās zarnas apakšējo (distālo) daļu, to sauc par proktosigmoidītu, ja tikai resnās zarnas kreiso pusi – par ierobežotu vai kreisās puses kolītu. Ja tas ietver visu resno zarnu – tas tiek saukts par totālu čūlaino kolītu.

Čūlainais kolīts atšķiras no citas iekaisīgās zarnu slimības (IZS, angl. – IBD, inflammatory bowel disease) – Krona slimības.

Krona slimība var skart jebkuru zarnu trakta daļu, gan tievās zarnas, gan resnās zarnas, čūlainais kolīts ietekmē tikai resno zarnu. Čūlainais kolīts var aptvert visu taisno zarnu un resno zarnu nepārtrauktā veidā tā, ka nav neviena slimības neskarta laukumiņa. Turpretim šīs tā sauktās “neskartās” zonas var rasties Krona slimībai. Čūlainais kolīts ietekmē tikai resnās zarnas iekšējo slāni, bet Krona slimība var skart zarnu sienas visā biezumā.

Abas slimības raksturo viena kopīga īpašība – organisma imūnsistēmas patoloģiska reakcija. Imūnsistēma veido dažādas šūnas un proteīnus. Parasti, tie aizsargā organismu no infekcijām. Tomēr cilvēkiem ar IZS imūnā sistēma reaģē netipiski. Ja zarnu traktā nonāk slikta pārtika, baktērijas vai citas neatbilstošas vielas, tā uzsāk uzbrukumu. Šajā procesā, ķermenis nosūta baltos asins ķermenīšus uz zarnas gļotādu, kur tie izraisa hronisku iekaisumu. Šīs šūnas rada kaitīgus produktus, kas galu galā noved pie čūlām un zarnu iekaisuma. Kad tas notiek, pacientam parādās IZS simptomi.

Ne čūlaino kolītu, ne Krona slimību nevajag jaukt ar kairinātu zarnu sindromu (KZS, angl. – IBS, irritable bowel syndrome) un traucējumiem, kas ietekmē zarnu motoriku (muskuļu kontrakcijas). Kairinātu zarnu sindromam nav raksturīgs zarnu iekaisums, tāpēc tā ir daudz mazāk nopietna slimība kā čūlains kolīts vai Krona slimība. KZS nav nekādas tiešas saiknes ar čūlaino kolītu vai Krona slimību.

Kas izraisa čūlaino kolītu?

Lai gan IZS pētniecībā ir panākts ievērojams progress, vēl nav zināms, kas izraisa šo slimību. Pētījumi liecina, ka IZS iekaisums ir dažādu faktoru mijiedarbību komplekss: gēni, ko persona ir mantojusi, imūnā sistēma un kaut kas vidē. Ārējās vides vielas (antigēni) var tiešā veidā radīt iekaisumu, tās var arī stimulēt organisma aizsargspējas, kas radītu turpmāk nekontrolētu iekaisuma procesu. Pētnieki uzskata, ka no brīža, kad IZS pacienta imūnā sistēma ir “ieslēgta”, tā nezina, kā pareizi “izslēgties” īstajā laikā. Tā rezultātā iekaisums bojā zarnas un izraisa IZS simptomus. Tieši tāpēc galvenais medicīniskās terapijas mērķis ir palīdzēt pacientiem labāk regulēt savu imūnsistēmu.

Daudzi zinātnieki tagad uzskata, ka ārējs aģents (piemēram, vīruss vai baktērija) ar organisma imūnās sistēmas mijiedarbību var izraisīt slimību un sabojāt zarnu sienas, uzsākot vai paātrinot slimības procesu.

Nedaudz statistikas par čūlaino kolītu

Tiek lēsts, ka Latvijā apmēram 800 cilvēkiem ir IZS, šis daudzums ir vienmērīgi sadalīts starp Krona slimību un čūlaino kolītu. Vīriešus un sievietes šīs slimības, šķiet, ietekmē vienādi.

Pasaulē vidējais vecums, kad cilvēkiem ir diagnosticēts čūlainais kolīts, ir ap 30 gadiem, lai gan slimība var sākties jebkurā vecumā. Vīriešiem biežāk nekā sievietēm čūlainais kolīts tiek diagnosticēts 50 līdz 60 gadu vecumā. Ir lielāks čūlainā kolīta īpatsvars starp baltajiem, nekā krāsainajiem un lielāka sastopamība ebrejiem, nekā ne-ebrejiem.

Vai čūlainais kolīts ir iedzimts?

Ir zināms, ka čūlainais kolīts var būt mantots ģimenē. Pētījumi ir parādījuši, ka līdz pat 20% cilvēku ar čūlaino kolītu būs tuvs radinieks vai nu ar čūlaino kolītu vai Krona slimību. Visbiežāk kolīta skartā pacienta radiniekam arī būs čūlainais kolīts.

Tomēr, pamatojoties uz pašreizējiem pētniecības rezultātiem, nav skaidrs šī mantojuma modelis. Pētnieki turpina meklēt īpašus gēnus, kas iesaistīti slimības izraisīšanā. Šobrīd nav iespējams prognozēt, kuram un vai vispār kādam ģimenes loceklim ir iespējas saslimt ar čūlaino kolītu vai Krona slimību.

Kādi ir čūlainā kolīta simptomi?

Pirmais čūlainā kolīta simptoms ir bieža vēdera izeja. Izkārnījumi parasti ir asiņaini, var būt saistīti ar krampjiem un sāpēm vēderā. Caureja var sākties gan lēnām, gan diezgan pēkšņi. Ēstgribas zudums, vēlāk svara zudums un nogurums. Smagas asiņošanas gadījumā var rasties arī anēmija. Turklāt var būt ādas bojājumi, locītavu sāpes, acu iekaisums un aknu darbības traucējumi. Bērniem ar čūlaino kolītu var būt attīstības traucējumi.

Aptuveni pusei no visiem čūlainā kolīta pacientu ir samērā viegli simptomi. Tomēr citi var ciest no smagiem vēdera krampjiem, asiņainas caurejas, sliktas dūšas un drudža. Čūlainā kolīta simptomi mēdz ”nākt un iet”, ar diezgan ilgu periodu starp paasinājumiem, kad pacientiem vispār var nebūt nekādu slimības izraisītu problēmu. Šie remisijas periodi var ilgt mēnešus vai pat gadus, taču simptomi mēdz atgriezties.

Neprognozējamā čūlainā kolīta slimības gaita var ārstiem apgrūtināt ārstēšanās kursa efektivitātes novērtēšanu.

Čūlainā kolīta veidi

Čūlainā kolīta simptomi, kā arī iespējamās komplikācijas, var atšķirties atkarībā no tā, cik liels posms no taisnās zarnas vai resnās zarnas ir iekaisis. Šī iemesla dēļ ir ļoti svarīgi, lai jūs zinātu, kuru daļa no jūsu zarnas slimība skar.

Čūlainais proktīts

Vienkāršākais čūlainā kolīta veids ir čūlainais proktīts. Apmēram 30% no visiem čūlainā kolīta pacientiem slimība sākas kā čūlainais proktīts. Šajā slimības formā iekaisums ir ierobežots taisnajā zarnā. Čūlainais proktīts mēdz būt čūlainā kolīta vieglākā forma, jo tā ir ierobežotā apjomā (parasti ne vairāk kā 15 cm taisnās zarnas). Tas ir saistīts ar mazāk sarežģījumiem un piedāvā labāku perspektīvu nekā vairāk izplatīta slimība.

Bez čūlainā proktīta ir vairāki citi čūlainā kolīta veidi:

Proktosigmoidīts

Iekaisums skāris taisno zarnu un sigmu (resnās zarnas segments, kas atrodas tieši virs taisnās zarnas). Simptomi ir caureja ar asinīm, krampji un tenesms (nesekmīgas pūles iztukšot zarnas). Mērenas sāpes apakšējā kreisajā vēdera pusē var liecināt par slimības aktivitāti.

Kreisās puses kolīts

Nepārtraukts iekaisums, kas sākas taisnajā zarnā un sniedzas līdz pat resnās zarnas līkumam netālu no liesas. Simptomi ir apetītes zudums, svara zudums, caureja, stipras sāpes kreisajā vēdera pusē un asiņošana.

Totāls čūlainais kolīts

Iekaisums aptver visu resno zarnu. Simptomi ir caureja, stipras sāpes vēderā, krampji un svara samazināšanas. Potenciāli nopietnas komplikācijas ir masveida asiņošana un akūta resnās zarnas dilatācija (toksisks resnās zarnas paplašinājums), kas var novest pie perforācijas (atvere zarnu sienā). Nopietnas komplikācijas var radīt ķirurģiskas iejaukšanās nepieciešamību.

Kā diagnosticē čūlaino kolītu?

Ārsti uzstāda diagnozi – čūlainais kolīts, pamatojoties uz pacienta slimības vēsturi, pacienta sūdzībām, kā arī veicot analīzes un pārbaudes. Pirmkārt, šo pārbaužu mērķis ir atšķirt čūlaino kolītu no infekcijas izraisītas caurejas. Attiecīgi tiek analizēti izkārnījumu paraugi, lai novērstu iespēju, ka caurejas iemesls ir baktērija, vīruss vai parazīti. Asins analīzēs var pārbaudīt infekcijas pazīmes, kā arī anēmiju, kas var liecināt par asiņošanu resnajā vai taisnajā zarnā. Pēc tam pacientam parasti izmeklē resno zarnu, izmantojot kolonoskopiju.

Lai veiktu kolonoskopiju, ārsts ievada elastīgu instrumentu taisnajā zarnā un tālāk resnajā zarnā. Šī pārbaude ļauj ārstam konstatēt iekaisuma apjomu un pakāpi. Izmantojot šīs metodes, jūsu ārsts var atklāt iekaisumu, asiņošanu vai čūlas uz resnās zarnas sienām, kā arī noteikt iekaisuma apjomu.

Kolonoskopijas laikā, ārsts var ņemt paraugus no resnās zarnas gļotādas, ko sauc par biopsiju, un nosūtīt tos patologam tālākai izpētei. Čūlainais kolīts tādējādi tiek precīzi atšķirts no citām resnās zarnas slimībām, kas izraisa asiņošanu – tai skaitā Krona slimības, divertikula slimības (iekšējās zarnu oderes izgrūšana caur ārējo muskuļu kārtu un neliela maisiņa ar šauru kaklu veidošanās) un vēža.

Vēl viens diagnostikas veids, ko var izmantot, ir bārija klizma un resnās zarnas rentgens. Pēc resnās zarnas piepildīšanas ar balto bārija un kaļķa šķīdumu, tiek uzņemts rentgens. Bārijs rentgena attēlā parādās balts, ļaujot saskatīt detalizētu resnās zarnas attēlu un jebkuru slimības pazīmi.

Kādus zāles lieto čūlainā kolīta ārstēšanā?

Pašlaik nav zināms, kā izārstēt čūlaino kolītu. Tomēr efektīva ārstēšana var nomākt iekaisuma procesu. Tas ļauj sasniegt divus nozīmīgus mērķus:

Samazināt iekaisumu;
Samazināt simptomus – caureju, taisnās zarnas asiņošanu un sāpes vēderā;
Nereti sasniegt tādu rezultātu, ka vizuāli un morfoloģiski zarna neatšķiras no veselas.

Piemēram, čūlainā kolīta ārstēšanā izmanto medikamentus, kas samazina resnās zarnas gļotādas patoloģisku iekaisumu un tādējādi var kontrolēt simptomus. Piecas galvenās medikamentu grupas, kas tiek izmantotas, lai ārstētu čūlaino kolītu:

Aminosalicilāti (5-ASS): Sulfasalazīns, mesalazīns, olsalazīns, balsalazīds. Sulfasalazīns ir sulfapiridīna un 5-amīnosalicilskābes kombinācija. Mesalazīns (Salofalk®, Asacol®, Pentasa®) ir 5-amīnosalicīlskābe. Olsalazīns sastāv no divām 5-aminosalicilskābes molekulām. Balsalazīds ir 4-amīnosalicilskābe. Šīs zāles parasti lieto, lai ārstētu vieglus vai vidēji smagus iekaisumus. Var ievērojami samazināt iekaisuma simptomus – caureju, taisnās zarnas asiņošanu un sāpes vēderā. Aminosalicilāti ir arī noderīgi, lai novērstu čūlainā kolīta recidīvus.
Glikokortikosteroīdi: prednizolons, metilprednizolons (Medrol®), budezonīds (Budenofalk®). Kortikosteroīdi nomāc visu (!) imūno sistēmu un tiek lietoti, lai ārstētu vidēji smagu vai smagu, aktīvu čūlaino kolītu. Šīm zālēm ir ievērojama gan īstermiņa un ilgtermiņa ietekme, un tās nedrīkst izmantot kā uzturošās zāles.
Imūnsupresanti: azatioprīns (Imuran®), ciklosporīns, takrolimus un metotreksāts. Imūnsuprestantus izmanto, lai palīdzētu samazināt kortikosteroīdu devu. Azatioprīns ir noderīgs, lai samazinātu vai novērstu dažu pacientu atkarību no kortikosteroīdiem. Imūnsuprestanti var būt noderīgi arī saglabājot remisiju atsevišķiem grūti ārstējamiem čūlainā kolīta pacientiem (t.i., pacientiem, kas nereaģē uz standarta medikamentiem). Tomēr, šīs zāles ir jālieto ilgstoši, var paiet līdz pat trīs mēnešiem, pirms parādās to labvēlīgā iedarbība.
Antibiotikas: metronidazols, ampicilīns, ciprofloksacīns, u.c.
Bioloģiskie preparāti: adalimumabs (Humira®), infliksimabs (Remicade ®). Bioloģiskā terapija ir jaunākās klases zāles, kuras nozīmē cilvēkiem, kas cieš no mērena līdz smaga čūlainā kolīta. Šīs zāles tiek izgatavotas no antivielas, kas saistās ar noteiktām molekulām un bloķē konkrētu procesu. Šie medikamenti atrodas piramīdas virsotnē un parasti tos nozīmē, kad iepriekšēja terapija nav devusi gaidāmo efektu, vai tomēr, neskatoties uz ārstēšanu, notiek slimības progresija. Medikamenti ir „biofarmakoloģiskie”, kas nozīmē, ka tie ir tehniski rekombinētas antivielas un citi proteīni. Šie medikamenti izraisīja revolūciju smagu hronisku iekaisumu ārstēšanā. Diemžēl viens no šo zāļu ierobežojumiem joprojām ir to cena, kas ir ļoti dārga sarežģītas izgatavošanas tehnoloģijas dēļ.

Čūlainā kolīta komplikācijas

Komplikācijas bieži nav obligātas un nekādā ziņā nav neizbēgamas čūlainā kolīta sekas, it īpaši pienācīgi ārstētiem pacientiem. Bet tās ir pietiekami bieži un aptver tik plašu izpausmju klāstu, ka ir svarīgi tās atpazīt gan pacientiem, gan ārstiem.

Specifiska čūlainā kolīta komplikācija ir spēcīga asiņošana no dziļajām čūlām un zarnas perforācija (plīsums). Rodas, ja laikus nav sākta slimības ārstēšana vai vienkārši pacients neatbilstoši reaģē uz parasto medicīnisko ārstēšanu.

Vēl viens sarežģījums ir smaga vēdera uzpūšanās. Vieglas pakāpes uzpūšanās ir izplatīta cilvēkiem bez jebkādas zarnu saslimšanas. Tomēr, ja uzpūšanās ir smaga vai pēkšņa, un, ja tā ir saistīta ar aktīvu kolītu, drudzi, un aizcietējumu, var būt aizdomas par nopietnu kolīta komplikāciju, ko sauc par toksisku resnās zarnas paplašinājumu (toksisks megakolons). Par laimi, šī ir reta problēma. Tā rodas, ja smaga iekaisuma rezultātā vājinās resnās zarnas sienas visā tās biezumā un uzpūšas. Ir liels risks, ka uzpūtusies resnā zarna var plīst. Ārstēšanas mērķis ir kontrolēt iekaisumu un atjaunot zaudēto šķidrumu, sāļus un asinis. Ja nav ātrs uzlabojums, lai izvairītos no zarnu plīsuma, var būt nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās.

Kāds ir čūlainā kolīta operācijas priekšnoteikums?

Apmēram ceturtajai daļai pacientu ar čūlaino kolītu medicīniskā terapija var nebūt pilnībā veiksmīga, un komplikāciju dēļ var rasties vajadzība pēc ķirurģiskas iejaukšanās. Šī operācija nozīmē pilnīgi vai daļēji izņemt resno zarnu (kolektomija).

Atšķirībā no Krona slimības, kas var atkārtoties pēc operācijas, čūlainais kolīts ir “izārstēts”, kad resnā zarna tiek izņemta. Sīkāku informāciju var atrast sadaļā “Operācijas iespējas”.

Emocionālais stress un sadzīvošana ar čūlaino kolītu

Emocionāls stress var ietekmēt čūlainā kolīta gaitu, jo ķermenis un prāts ir tik cieši saistīti. Lai gan cilvēkiem pirms slimības uzliesmojuma dažkārt bijušas emocionālas problēmas, tas nenozīmē, ka emocionālais stress izraisa slimību. Nav pierādījumu, ka stress, trauksme vai spriedze ir atbildīgi par čūlaino kolītu. Neviens personības tips nav vairāk vai mazāk tendēts saslimt ar čūlaino kolītu kā cits.

Daudz ticamāk, ka emocionāls stress, ko pacienti dažkārt jūt, ir reakcija uz pašas slimības simptomiem. Tas nav pārsteidzoši, jo cilvēki uzskata, ka ir grūti tikt galā ar hroniskām slimībām. Šādas slimības rada draudus viņu dzīves kvalitātei, pazemina fizisko un emocionālo labsajūtu, sociālās funkcionēšanas un pašcieņas sajūtu. Cilvēkiem ar čūlaino kolītu jāsaņem izpratne un emocionāls atbalssu no savām ģimenēm un ārstiem. Lai gan psihoterapija parasti nav nepieciešama, dažiem pacientiem ir palīdzējusi saruna ar IZS vai citu hronisku slimību zinošu terapeitu.

Cilvēki baidās, ka atrodoties sabiedriskās vietās, var pēkšņi sākties caureja, sāpes vai gāzes. Šādā situācijā mazināt bailes var daži praktiski priekšdarbi un plānošana. Piemēram, uzzināt, kur atrodas tualetes restorānā, iepirkšanās centrā vai teātrī laicīgi, pirms rodas nepieciešamība. Garākos braucienos ņemt līdzi rezerves apakšveļu un tualetes papīru. Ceļojumu plānos jāiekļauj pietiekami liels medikamentu daudzums, jāzina to nosaukumi un nepieciešamās devas lielums, lai tiem beidzoties vai pazūdot, ārsti vai farmaceiti var palīdzēt.

Cilvēki čūlainā kolīta diagnozi uzņem ar dažādām emocijām. Daži kādu laiku izjūt dusmas. Citi jūt atvieglojumu, beidzot uzzinot, kas ir tas, kas licis justies slikti. Bet galvenais, ka katram ir jācenšas tikt skaidrībā un sadzīvot ar čūlaino kolītu savā veidā, jo šī pieeja var palielināt iespēju būt par daļu no veselības aprūpes komandas. Nav pieļaujama nekāda vainas apziņa, nekādi pašpārmetumi, vai citu vainošana jūsu slimībā. Tikai jūs varat izlemt, kas ir piemērots tieši jums. Tas palīdzēs sekot ārsta norādījumiem un uzņemties aktīvu lomu jūsu aprūpē. Tā ir pamata (un labākā!) recepte.

Kaut čūlainais kolīts ir nopietna hroniska slimība, to nepieskaita pie letālām slimībām. Lielākā daļa cilvēku, pat ja tie laiku pa laikam jāhospitalizē, vai ir nepieciešams lietot medikamentus, ar šo slimību var turpināt lietderīgu un ražīgu dzīvi. Jo starp slimības paasinājumiem daudzi indivīdi jūtas labi. Bet atkal – katrs ir citādāks, un vispiemērotākās ārstēšanas atrašana atkarīga no jums un jūsu ārsta.