Ārstēšana
Ārstēšanas mērķi
Iekaisīgās zarnu saslimšanas (IZS) ārstēšanas pieejai ir trīs soļi.
1. solis: Ierosināt simptomu remisiju
Ārstēšana mazina akūtos simptomus, piemēram, caureju, vēdera sāpes, rektālu asiņošanu un drudzi, kā arī samazina iekaisumu, ļaujot zarnu audiem sadzīt. Kad simptomi ir atrisināti, pacienti var pieņemties svarā un piedzīvot noguruma līmeņa un dzīves kvalitātes nozīmīgu uzlabošanos.
2. solis: Saglabāt simptomu remisiju
Kad simptomi tiek kontrolēti, pacienti parasti turpina lietot medikamentus, lai nomāktu zarnu iekaisumu un saglabātu ārstēšanu. Tas novērš slimības uzliesmojumus un ierobežo progresēšanu.
3. soli: Komplikāciju profilakse
Pat ja nav novērojami simptomi, zālēm ir cieši jākontrolē iekaisums, lai novērstu gremošanas trakta sašaurināšanos (stenozes), kā arī sastrutojumu (abscesu) un patoloģisku savienojumu starp taisnās zarnas kanālu un perianālo ādu (fistulas) izveidi. Lai atrisinātu dažas no šīm komplikācijām, var būt nepieciešama operācija.
IZS farmakoloģiska ārstēšana
Katrs pacients ar IZS ir atšķirīgs, tādēļ ārstēšana ir jāpielāgo individuāli, lai ārstētu individuālo slimību un ārstēšana atbilstu katra pacienta individuālajām vēlmēm. IZS ārstēšanā izmanto vairākas zāļu klases:
- Aminosalicilāti
- Kortikosteroīdi
- Imūnmodulatori
- Antibiotikas
- Anti-TNF zāles (bioloģiskas zāles)
Biežāk lietotās zāles aprakstītas sadaļā “Medikamentu veidi”, tomēr var apsvērt arī citas ārstēšanas opcijas.
Jauna IZS ārstēšanas pieeja, kas tiek attīstīta
Pacientiem ar IZS nepārtraukts zarnu trakta iekaisums rada audu kumulatīvu bojājumu, kas savukārt var radīt stenozes un fistulas. Tas palielina operācijas nepieciešamības iespējamību un to, ka pacients progresīvi kļūs arvien nespējīgāks. IZS pārvaldībā iekļauta atbilstoša un laicīga zāļu lietošana, pacientu novērošana un agrīna komplikāciju noteikšana.
Turpmāk aprakstīti svarīgi IZS ārstēšanas principi.
Ātri optimizējiet konvencionālu ārstēšanu
Agrīni slimības gaitā pacientiem ir jālieto aminosalicilāti vai imūnmodulatori, lai veicinātu audu dzīšanu un ierobežotu kortikosteroīdu lietošanu. Lai ārstētu slimības uzliesmojumu, pacienti var lietot kortikosteroīdus, tomēr tās nav piemērotas lietošanai ilgtermiņā šo zāļu toksiskuma dēļ. Tādēļ svarīgi ātri samazināt šo zāļu devu, lai pacientam būtu remisija bez kortikosteroīdiem.
Ārstējiet efektīvi un agrīni
Svarīgi agrīni sākt kontrolēt iekaisumu, lai varētu nelietot kortikosteroīdus un izvairīties no iespējamām komplikācijām, nodrošinātu gremošanas trakta sieniņu dzīšanu un mainītu parasti destruktīvo slimības gaitu.
Ja nepieciešams, agrīni mainiet ārstēšanu uz anti-TNF terapiju
Ja iespējama/pieejama anti-TNF ārstēšana būtu jāuzsāk nekavējoties, ja pacientam nav atbildes reakcijas uz konvencionāliem imūnsupresijas līdzekļiem (piem., azatioprīnu) vai kortikosteroīdiem, vai pacientiem kuriem steroīdi neiedarbojas, kuri ir atkarīgi no tiem vai kuriem ir steroīdu nepanesība. Ja pret vienām anti-TNF zālēm ir nepanesība, vai tās nav iedarbīgas, pacientam ārstēšanu var mainīt uz citām anti-TNF zālēm.
Ārstējiet ārpus simptomiem
Pat pacientiem, kuriem nav nekādu simptomu, var turpināties gremošanas trakta iekaisums un bojājumi. Pieaug pārliecība, ka pacientiem, kuriem ne tikai ir izzuduši simptomi, bet arī sadzijusi gremošanas trakta gļotāda — situācija, kas dēvēta par “dziļu remisiju” — ir labāka ilgtermiņa prognoze.
Ārstējiet mērķtiecīgi
Slimības atrašanās vieta un aktivitāte dažādu pacientu vidū ir ļoti dažāda, līdz ar to ārstējot pacientus ar IZS nav izmantojama stratēģija “viens izmērs der visiem”. Tā vietā ārstēšana ir jāpielāgo, lai tā saderētu ar pacienta individuālo slimības aktivitāti, izvirzot skaidrus ārstēšanas mērķus.
Mērķtiecīgā ārstēšanā ir ietverta regulāra pacienta izvērtēšana, regulāra zāļu devas vai veida pārskatīšana, lai pārliecinātos, ka klīniskie simptomi un tos veidojošais iekaisums ir stingri kontrolēti.
Regulāri novērojiet pacientus
Pacienti ar IZS ir jānovēro regulāri, lai izvērtētu simptomus, mērītu zarnu iekaisuma pakāpi un pārbaudītu, vai nav attīstījušās komplikācijas.
Simptomu smagumu var izvērtēt ar dažādiem rīkiem un anketām, piemēram, Krona slimības aktivitātes indekss, Hārvija – Bredšova indekss un Iekaisīgo zarnu slimību anketa. Šie rīki vēl ļauj objektīvāk (mazāka loma ir ārsta subjektīvajam iespaidam) izvērtēt pacienta vispārējo labsajūtu un dzīves kvalitāti un bieži tiek izmantota IZS zāļu klīniskajos pētījumos.